Neatkarīgajā teātrī "Skatuve" šodien pirmizrāde režisora Ģirta Sila
iestudējumam "Cinobrs", kas tapis pēc Gundegas Repšes darba motīviem.
Iztēlojieties skatuves dziļumā 12.-13. gadsimts, skan Nila Īles
virtuozās afroambient perkusijas, bet aci pret aci ar jums Indra
Briķe. Annas Eižvertiņas vadītā "Skatuve" ir sākusi sezonu!
Plāni kā Napoleonam
Režisorei,
Kultūras akadēmijas pasniedzējai un "Skatuves" direktorei Annai
Eižvertiņai pilnīgi noteikti diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem
vai gan citādi viņa spētu i aktiermeistarības pamatkursu (pie teātra
"Skatuve") vadīt, i otrā un ceturtā kursa studentus Kultūras akadēmijā
skolot, i teātrī apkures katlus nomainīt. Plus spēlēties ar domu par
jauniestudējamu komēdiju (sak", "pārāk nopietnas mums tās izrādes!").
Par jauno sezonu Anna stāsta optimistiski rudenī tiks izrādīts gan
svaigi iestudētais "Cinobrs", gan pērnie "Saulriets", "Dienvidus
šķiršanās" un "Lēnprātīgā". Topošie jauniestudējumi? Režisore Māra
Liniņa iestudē Čapeka "Stāstus par sunīti un kaķīti" (Kaspara Dimitera
dziesmu teksti, Kristiānas Dimiteres noformējums), jaunais režisors
Mārtiņš Eihe novembrī pie skatītājiem laidīs Gunāra Priedes "Udmurtijas
vijolīti", arī Valdis Lūriņš gatavo ko jaunu, taču iecerēs pagaidām
nedalās.
Perpetuum mobile
Annas Eižvertiņas mazais
teātris un skolotājas rokas izauklējušas un dzīvē palaidušas daudzus
aktierus. Vienmēr esmu alkusi uzzināt, kāds dzinulis ļauj nepagurt,
ticēt brīnumam un, par spīti mūžīgajam naudas trūkumam, sava darba
nozīmīgumam. "Man totāli laimējies ar profesijas izvēli daru to, kas
pašai patīk. Diplomā rakstīts "režisore inscenētāja, aktiermeistarības
pasniedzēja" kas var būt labāks, lai palīdzētu citiem? Zinu, cik
grūti jaunam cilvēkam iesākt..." Anna atceras 80. gadus cik grūti
klājies pašai, kad nebijis neviena, no kā palīdzību saņemt... Bet nu
jau viss kārtībā. Šovasar pat jau trešo reizi ar studentiem uz Kipru
braukuši, vedusi Sofokla "Elektru" uz Kipras Starptautisko antīkās
grieķu drāmas festivālu Pafosā, kur grieķi novērtējuši latviešos ir
radošs potenciāls! Labā ziņa nepateicīgajā cīņā par neatkarīgās teātra
mākslas pastāvēšanu: teātrim ar "Krājbanku" noslēgts ilgtermiņa
sadarbības līgums.
Bet īstais Annas dzīves motoriņš ir viņas
mīļie cilvēki. Vispirms studenti par katru režisore stāv un krīt.
"Man pašai ģimenes nav un pie tāda dzīvesveida arī nevar būt," viņa
nosmej. "To pilnībā kompensē trīs brīnišķīgi māsu bērni!" Annai ir trīs
māsas vecākā, jau pensijā, dzīvo Bauskas pusē, laukos, "Bumburos"
("viņa mani aprūpē un māca neuztraukties par sīkumiem"); jaunākajai
māsai tepat Rīgā, uz Marijas ielas pieder savs veikaliņš ("viņa man
apskaidro lietas, ko ikdienas rutīnā reizēm palaižu garām
neievērotas").
Harmoniju meklējot
"Man vajag sauli!"
Anna izsaucas, kad vaicāju ko viņa atļaujas sev. "Lūk, šovasar
pavadīju astoņas dienas zem kvēlās Kipras saules un uzlādējos visai
ziemai. Dabu vajag! Labi, ka akadēmijas pedagogiem divu mēnešu
brīvdienas varu sagrābties visu: smiltis, jūru, zāli, vēju, mežus.
Bet tā visīstākā atbilde droši vien ir šāda vecāki, tēvs, Cēsu
ķieģeļu cepļa meistars, un mamma, auklīte un mājsaimniece, mūs, trīs
gribētus un mīlestībā dzimušos bērnus, arvien ir audzinājuši ar domu
par vertikālo atskaites punktu. Sēdi zem ābeles, kal desmit baušļus un
saproti lai kas ar tevi notiktu, vienīgais atskaites punkts ir tur,
augšā.
