Teātrī "Skatuve" tapušajā iestudējumā aiz vienkāršām patiesībām slēpjas lielas vērtības

Pamatu kalve

Nebūs melots, ja teikšu, ka Annas Eižvertiņas šķietami neprātīgā un drosmīgā ideja – neatkarīgais teātris "Skatuve" Maskavas forštatē – vismaz pēdējā laikā ir latviešu teātra pamatu kalve. Tieši tur savus pirmos soļus uz īstas skatuves un īstas publikas priekšā sper Latvijas Kultūras akadēmijas jaunie, topošie aktieri. Reizēm notiek arī tā, ka A. Eižvertiņas kādreizējie studenti – pieaugušie un pieredzējušie skatuves mākslinieki un režisori – atgriežas te brīžos, kad viņiem ir ko teikt teātra valodā, taču nav kur to darīt. "Skatuves" saimniece labprāt atbalsta visus talantus.

Šķiet, līdzīgs liktenis uz "Skatuvi" šoreiz atvedis arī Ivaru Lūsi – kādreizējo Liepājas teātra aktieri, režisoru un direktoru. Nebaumosim par to, kāpēc šis talantīgais cilvēks pametis mākslinieciskā ziņā šķietami tik izdevīgo Liepāju un kas kaiš vēju pilsētas teātrim. Runāsim par to, ka nu I. Lūsis "Skatuvē" jūtami taupīgos, bet tamdēļ ne mazāk radošos apstākļos iestudējis izrādi "Miskastes bērns" – mākslinieciski ieturētu viencēliena monoizrādi pēc angļu rakstnieces, bērnu un jauniešu grāmatu autores Žaklīnas Vilsones darba motīviem.

Adresāts – jaunā paaudze

Tiem, kuri sekojuši līdzi I. Lūša radošajai biogrāfijai, uzreiz skaidrs – iestudējums tapis nevis mākslinieciskās dīkstāves, bet nepieciešamības dēļ. Aizpagājušajā sezonā Liepājā režisors radīja uzvedumu "Bērniņi", kas ne velti izpelnījās vairākas "Spēlmaņu nakts" nominācijas, jo latviešu teātrī tik nepiedodami reti top jauniešiem adresētas un, kas vēl būtiskāk, jauniešu valodā runājošas izrādes. "Bērniņi" bija un joprojām ir darbs, kas interesantā formā bērnību rāda kā visai baisu posmu cilvēka dzīvē. Bieži vien tajā dzīves posmā nav nedz rozā poniju un konfekšu, nedz sirsnīgu svētdienas rītu ģimenes lokā. Turklāt ļoti reti ir brīži, kad uzdrīkstamies atzīt – katrā bērnībā uz palikšanu iepilējusi lielāka vai mazāka rūgtuma lāse.

Bez ponijiem un svētdienīgas brokastošanas paiet arī izrādes "Miskastes bērns" galvenās varones un vēstījuma stāstītājas Eiprilas bērnība. Arī pats režisors I. Lūsis atzīst, ka iestudējums ir idejisks turpinājums Liepājā ar izrādi "Bērniņi" aizsāktajam pētījumam par to, ko domā, jūt un redz pusaudzis. Daudzas "Bērniņu" epizodes atgādināja psiholoģisku trilleri, bet "Miskastes bērns" ir gan formas, gan satura ziņā lakonisks vēstījums pirmajā personā par atkritumu tvertnē atrastas meitenītes nu jau četrpadsmit gadus garo likteni. Savā dzimšanas dienā Eiprila risina adoptētajiem bērniem allaž tik būtisko jautājumu: kas ir mani vecāki, un kāpēc ļoti gribas satikt savu īsto, lai arī visādi nelietīgo mammu? Eiprila atmiņās vai realitātē paviesojas pie visām sievietēm, kuras kādreiz pildījušas viņas mammas lomu. Vēstījums ir vienlaikus baisi patiesīgs dvēseliskā nozīmē, tomēr ne depresīvs, kā varētu domāt, – ja runājam par pamesto bāreņu likteņiem.

Nepiespiestību un dabiskumu Eiprilas stāstam piešķir Jūlijas Ļahas tēlojums. Kopā ar režisoru aktrise atradusi šķietami ļoti vienkāršu izteiksmes veidu, kādā viņas Eiprila vēsta par skumjajiem, sirsnīgajiem, komiskajiem vai traģiskajiem pagātnes notikumiem. Patīkami, ka aktrise netēlo četrpadsmitgadnieci, kā tas reizēm notiek, kad pieaugušas aktrises mēģina ļoti naturālistiski iejusties bērnu lomās, padarot savus varoņus par visai nedabiskām, sakāpināti "pusaudziskām" un jocīgā balsī runājošām būtnēm. J. Ļahas Eiprilas izpausmēs nav nekā uzspēlēta un lieka, tas ir godīgs stāsts, kuram ļoti gribas noticēt.

Stāstu palīdz attīstīt arī scenogrāfs Ivars Noviks – viņš ar režisoru I. Lūsi sadarbojies jau izrādes "Bērniņi" tapšanas laikā. Ja Liepājas teātra resursi ļāva radīt apjoma ziņā iespaidīgu dekorāciju, tad "Skatuvē" palīdz visai nelielās tehniskās iespējas, kas scenogrāfiem, par laimi, liek aizmirst jebkādu vēlmi piepildīt skatuves telpu ar liekiem krāmiem. Tāpēc "Skatuvē", iespējams, pat biežāk nekā citur var izpausties teātra patiesā būtība – aktiera meistarība.

Bez depresijas

"Miskastes bērna" iestudējumā uz skatuves izrādes sākumā atrodas melna, tukša tāfele, uz kuras Eiprila stāstījuma gaitā shematiski attēlo visus savas pagātnes pagrieziena punktos vainojamos cilvēkus. Tiesa, ar krītu uz tāfeles uzrakstīta pagātne latviešu teātrī gan nav pirmreizīgs skatuvisks risinājums, taču, ar skolas bērna roku zīmēta, tā iegūst jaunu ticamības pakāpi. Tāfelei piešķirtas arī citas funkcijas – tās otra puse darbojas kā izkliedētas gaismas avots, bet, plakni pagriežot, tā kļūst par dzimšanas dienas brokastu galdu, sienu, aiz kuras paslēpties, vai miskastes vāku, kas tūlīt pēc dzimšanas uzvāzts mazajai Eiprilai. Režisors veiksmīgi apspēlējis tāfeli kā dzīves skolas simbolu. Ar krītu rakstītā pagātne gan spilgti izceļas uz melna fona, taču vienlaikus ir arī gaistoša.

Tomēr, manuprāt, būtiskākā kvalitāte, kas piemīt šim I. Lūša iestudējumam, ir izrādes autoru spēja par jauniešiem runāt viņu paaudzei saprotamā, vienkāršā, neuzbāzīgā skatuves valodā. Pa teātriem mēdz klejot maldīgs uzskats, ka jaunākiem ļaudīm adresētām izrādēm jābūt kā padomu vācelītēm, no kurām tad nu viņi smelsies pieredzi un gūs mācību. Taču pamācošais saturs diez ko neiedarbojas, tikai retu reizi gribas tam klausīt. Uz šā fona "Miskastes bērns" ir stāsts bez norādīšanas ar pirkstu – kas dzīvē pareizi un kas ne. Arī morālās vērtības uzvedumā ir iekodētas. Tiesa, apslēptas aiz vienkāršas patiesības, tās nelec acīs. Nebūs melots, ja apgalvošu: jauniešiem (un ne tikai viņiem vien!) daudz labāk patīk nākt uz teātri, kur uz skatuves spēlē, nevis skolo.